Rīta bauda/The morning pleasure

4 Jun

Diemžēl apbēdināšu tos, kas jau priecīgi saberzēja rociņas, nodomājot: “Nu, tak beidzot kāds gultas stāsts no Ņujorkas!” Rīta baudas var būt dažādas. Es jau trešo reizi nedēļas laikā ceļos stundu agrāk kā ierasts, t.i., 6-6.30, lai skrietu! Nav jau tas nekas neierasts, taču es diezgan ilgu laiku biju šo aktivitāti dažādu iemeslu dēļ biju pametusi novārtā. Priecājos, jo, pirmkārt, man ļoti patīk rīti, īpaši vasarā, kad gaisā vēl ir kāds dzestrums, kad saule vēl nav pārāk spēcīga un zālē vēl rasa. Mans skriešanas maršruts sākas pie mājām, kad dodos Prospekta parka virzienā. Lai arī vēl agrs, rosība ielās redzama un dzirdama – mans ritms pieskaņojas skolas autobusu (jā, starp citu, uz kādām skolām bērni tik agri dodas?) čukināšanai un mašīnu taurēšanai. Ir skaļi, knapi dzirdu savu elpu un mūziku austiņās. Kad esmu tikusi parkā, viss mainās. Krasi! Gaiss kļūst tīrāks, svaigāks un dzestrāks, automašīnu rūkoņu nomaina putnu čivināšana un kājāmgājējus, kuriem pa trotuāru līkločiem skrienu garām, skriešanas kompanjoni. Man patīk, ka ir tik daudz skrējēju – es neviļus kļūstu izturīgāka, un mans ritms aug. Kopīgs mērķis un gars!

Abas reizes, kad skrienu parkā (trešā bija kalnos), esmu ievērojusi pusmūža japāņu vīrieti un, lai arī zinu, ka viņš varētu būt jebkurš pusmūža japāņu vīrietis, kas dzīvo netālu no Prospekta parka, man labpatīkas iztēloties, ka tas ir Haruki Murakami. Pagājušajā vasarā iesāku lasīt viņa romānu “Par ko es runāju, kad runāju par skriešanu”,  bet nepabeidzu, jo atdošanas laiks bibliotēkai pienāca ātrāk kā grāmatas nobeigums. Murakami ir rakstnieks un skrējējs. Abas aktivitātes viņam padodas vienlīdz labi un nevienu no tām nevar aizstāt ar otru. Deoff Dryer, rakstot grāmatas apskatu New York Times teica: “Atteikties no skriešanas būtu tāpat kā atteikties no rakstīšanas, kas savukārt būtu kā atteikties dzīvot. Kad viņš sasniegs dzīves finiša taisni, uz viņa kapakmeņa, cerams, būs rakstīts:

Haruki Murakami

1949 – 20**

Rakstnieks (un skrējējs)

Vismaz viņš nekad nestaigāja

Oponējot tiem, kas apgalvo pretējo, teikšu, ka skriet nav garlaicīgi! Taču galvenais, lai mums katram būtu kāda baudpilna aktivitāte! Tev ir?

Unfortunately, I will sadden those who already clapped in joy, thinking: “Finally a bed story from New York!” The morning pleasures can be various. For me, already the third time this week, I’m getting up an hour earlier, i.e., at 6 -6.30 to go for a run! I know  it’s nothing unusual but for several reasons I had paused this activity for a while. I’m glad because I love mornings – the air is still a bit fresh, the sun is not yet too hot, and there is still some  dew in the grass. My running itinerary starts from my house when I’m heading towards Prospect Park. Even if it’s still early , the bustle can be seen and heard – my rhythm adapts to the murmuring of the school bus (yes, by the way, at what time do the kids start school?) and to the hooting of cars. It’s very loud, I barely hear the music and my breath. When I’m in the park, everything changes dramatically. The air gets cleaner, fresher and cooler, the sound of cars is replaced by birds and the walkers which I was passing in zigzagging in the streets by running buddies. I like that there are so many runners – I suddenly feel more of endurance and my rhythm gets faster. The common goal and spirit!

Both of the times I’ve run in the park (the third was in the mountains), I’ve seen a middle-age Japanese man. And, even if I know that he could be any middle-age Japanese man that lives near Prospect Park, I like to imagine that he is Haruki Murakami. The last summer I started his non-fiction story “What I talk about when I talk about running”  but the deadline for the library return came faster than the last page of the book. Murakami is a writer and a runner. He is good in both activities  and none of them can replace the other one.

Geoff Dyer from New York Times wrote: “To give up running would be like giving up writing, which would be like giving up living. When he crosses the ultimate finish line his gravestone will, he hopes, read:

Haruki Murakami
1949-20**
Writer (and Runner)
At Least He Never Walked”

To oppose to those who say the contrary, the running is not boring! Anyhow, the most important thing is that everyone has a delightful activity! Do you have one?

2 Responses to “Rīta bauda/The morning pleasure”

  1. andra June 15, 2010 at 16:05 #

    ah,skriet ir lieliski, veel lieliskaak ir ritens un pavisam lieliski baseins.un murakami ir mans vismīļākais.šis ir fantastisks darbs, iesaku pabeigt.taapat arii paareejie ir ļoti baudāmi.

    • elinaruka June 15, 2010 at 16:09 #

      mans mīļākais ir viņam mazāk tipiskais “Norvēģu koks”, bet ļoti patika arī Kafka un aitas meklējumi. Par skriešanu paņemšu bibliotēkā ;)

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: