Vienreiz/Once

10 Jan

Šodien aizstaigāju līdz Aperture, jo vajadzēja uzņemt vēl pāris bildes priekš FK bloga. Braucot liftā es skaidri atcerējos 7. janvāri pirms gada, kad uz ceturto stāvu braucu pirmoreiz. Manī bija patīkams satraukums, iztēle un bažas, kā viss būs. Pa ceļam uz turieni, ievēroju, kā mainās gaisotne no 8. avēnijas līdz gandrīz vienpadsmitajai – veikalu ielas nomainīja benzīntanki, metāllūžņu darbnīcas un jā, galerijas. Blakus Aperture mājai, kas atrodas bijušajā noliktavā, cēla jaunu, modernu ēku, trotuārs tika nobīdīts tālāk braucamajā daļā, uz ielas dubļi un es gandrīz palaidu garām vajadzīgo numuru. Atceros, kas man bija mugurā, ko ēdām pirmajās kopīgajās pusdienās, kā iepzinos ar priekšnieku, ar kuru līdz šim biju runājusi tikai pa telefonu… Tā skaidri un detalizēti šī diena ir palikusi atmiņā.

Par atmiņām un kā cilvēki tās sakārto, saglabā un atceras, runājos ar Stīvu – talantīgu mākslinieku (http://gallery.mac.com/stevepauley1). Viņš teica, ka esot lasījis par tādiem cilvēkiem, kuru atmiņa ir tik laba, ka var detalizēti izklāstīt jebkuru dienu no savas dzīves – nosauc tikai datumu! Mana atmiņa noteikti ir jātrennē, jo pat šodien neatceros vairāk kā pāris īpašas dienas no savas bērnības. Tā nu mēs uzsākām tādu kā spēli – padarīt katru dienu ar kaut ko īpašu, lai tādējādi tā neizgaistu parasto dienu burzmā. Grūts uzdevums, bet es domāju, ka pietiek arī ar īpašu domu, ar īpašu vārdu un galvenais, īpašu sajūtu. Es šodien beidzot saņēmu ilgi kāroto un pasen pasūtīto grāmatu “Once”. Tā ir Vima Vendersa fotogrāfiju grāmata ar piezīmēm, kas tajā īpašajā mirklī notika, kas lika nospiest slēdzi. Jebkura fotogrāfija taču ir apzināta izvēle, mirklis, kas var likt atcerēties vietu, dienu un iespējams, vēl nozīmīgāk iezīmēt dzīvi. Vienreiz. Vienreiz gadījās tā, vienreiz es izdarīju to, atklāju, satiku, sajutu…. Skaista grāmata un prieks, kas iezīmēs šo dienu! “”Vienreiz nav gana,” es mēdzu teikt bērnībā. Tas man šķita pavisam ticami – “reiz sensenos laikos.” Taču, uzņemot bildes, es iemācījos, ka nekas no tā neskaitās. Tas “vienreiz” ir “vienreiz pa visām reizēm. Izšķirošs.”


Today I went to Aperture to get some more shots for the FK blog (photography online magazine). While taking the elevator to the 4th floor, I clearly remembered January 7 of the last year when I came here for the first time. I felt the excitement, the imagination and the anxiety of what and how it would happen. I remember how the atmosphere changed on my way to Aperture – from 8th avenue to almost 11th – the shops were replaced by the gas stations and the metal shops, and yes, the galleries. They were working on a new building before Aperture that, by the way, is located in an old warehouse. The sidewalk was moved aside into the street and there was mud around, so I almost missed the right location. I remember what I was wearing, what we ate for the first lunch together, how I met my supervisor… This day stays in my memory very clearly and in details.

I talked about memories and how people store them with Steve – a talented artist (http://gallery.mac.com/stevepauley1). He said that there are people whose memory is so good that they can recall any day of their lives – just name the day! My memory needs some exercise, I can’t even remember more than a few very significant days from my childhood. So we started this game between us – to make every day something to remember, so it doesn’t get lost in a crowd of usual days. It’s a difficult task but then I decided that even a special thought, a special word and a special feeling can make the day something to remember. So today, I finally received a long awaited book by Wim Wenders “Once”. It’s a book about moments in time, recorded in photographs and words – what happened in that particular moment when he decided to take a picture. Those are conscious moments when someone chooses to release the shutter button and can make that event, place and day memorizable, maybe for the lifetime. Once. Once I did this, I discovered, I met that person, I felt… A beautiful book to make my day recognizable among others. “”Once is not enough.” I used to say as a kid. That seemed very plausible to me, “once upon the time”. But when you take pictures, I learned, none of that applies. Then “once” is “once and for all.”

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: